Tbilisi Starptautiskā teātra festivāla Gruzijas izrāžu skatē četrās dienās ietilpināti visi aktuālākie iestudējumi un vairākas pirmizrādes

Nav jau gluži tā, ka mēs Latvijā pilnīgi neko nezinātu par gruzīnu teātri, – te ir viesojies Rezo Gabriadze ar savu marionešu teātri, redzēts šis tas no Roberta Sturuas, tiesa gan, Maskavas teātra Et Cetera izpildījumā. Valmieras teātrī savu lugu Karalis Līrs nabagmājā iestudējis gruzīnu režisors Otari Bagaturija, turpat rādīta arī pēc jau pieminētā Gabriadzes un Georgija Danelijas scenārija veidotā Kindzadza (režisors Viesturs Meikšāns), šopavasar Valmierā pirmizrādi piedzīvoja Gabriadzes Sudraba gaisma Mihaila Gruzdova režijā.

Tomēr godīgi jāatzīst, ka šīs zināšanas nemaz neatspoguļo gruzīnu teātra šodienu. Tbilisi Starptautiskā teātra festivāla programma bija mērķēta uz to, lai atvērtu nezinošas acis. Šī raksta autors šogad bija vienīgais Latvijas pārstāvis festivāla viesu vidū. Kopumā gruzīnu skatuves mākslas aktualitātes vēlējās aplūkot ap 60 kritiķu, festivālu ekspertu, režisoru un aktieru, valstu ģeogrāfija aptvēra spektru no Irānas līdz Kanādai.

Saplosītā pasaule

Festivāla programma bija sastādīta tā, ka pie labākās gribas daļu izrāžu redzēt nebija iespējams, jo tās notika paralēli. Taču gruzīnu teātra metra Roberta Sturuas iestudētajam Šekspīra Jūlijam Cēzaram paralēli programmā nebija nekā, un šo jauniestudējumu, kura pirmizrāde bijusi 1. jūnijā, gribēja redzēt gandrīz visi festivāla viesi. 2011. gadā par izteikumu, ka toreizējais Valsts prezidents Mihails Saakašvili ir armēnis, Sturuu izmeta no Rustaveli teātra. Vēlāk viņš atgriezās – gan kurnēdams, ka apstiprināšana mākslinieciskā vadītāja amatā ilgusi deviņus mēnešus un ka 75. dzimšanas dienā viņam uzdāvināta pudele sarkanvīna. Šo faktu viņš komentēja: "Domāju, ka arī Kultūras ministrijā būtu jāzina, ka es sarkanvīnu nedzeru." Šī epizode aprakstīta Dali Mumladzes grāmatā Godo medības, kas ir dialogu apkopojums ar Sturuu un ko trijās valodās varēja iegādāties pirms izrādes Jūlijs Cēzars.

Sturua rada pasauli, kurā par valdnieku izraugās vecu, cinisku vīrieti ar sievu Merilinas Monro parūkā un mafijas darboņiem līdzīgu galmu, kas jau pirms kronēšanas sāk kalt gāšanas plānus. Scenogrāfa Miriana Švelidzes izveidotā pasaule ir saraustīta gabalos – skatuves sienas ir atsegtas kailas, vienā stūrī atrodas it kā izlauzts Rustaveli teātra ložas gabals, karājas kaut kādas lupatas. Virs skatuves apmēram divarpus metru augstumā nemitīgi krājas dūmu mākonis – kā smogs, kas neļauj ievilkt svaiga gaisa malku.

Mērķtiecīgais gaismu mākslinieka darbs šo mākoni padara par dzīvu, bīstamu organismu, kas no augšas uzglūn cilvēkiem. Jau minētajā Dali Mumladzes grāmatā Roberts Sturua atzīst, ka viņa iedvesmas avoti ir ne vien postmodernais un episkais teātris, Sergeja Eizenšteina "atrakciju montāža", bet arī kičs. Sturua uzskata, ka kičam organiski piemīt ironija, farss, parodija, tiešs izsmiekls, reizēm pat apvainojums. "Tas viss nopietnas tēmas saspridzina no iekšpuses, dala tās daļās," stāsta režisors.

Tieši tas notiek 100 minūšu garajā Jūlijā Cēzarā, kas beidzas ar tirāna nāvi. Dāvids Uplisašvili spēlē nekaunīgu bosu, ap kuru risinās absurdas spēles, ko vēl vairāk pastiprina režisora ieviestais tēls sadriskātā frakā ar noplēstu piedurkni – to atveido brīnišķīgais aktieris Mamuka Lorija. Vecs, ļoti kalsns vīrs, kurš juceklīgi piesaka ainas, tēlo "tautas atbalsi" un ir visur klātesošs, mirst un atkal ceļas, iemieso sevī Šekspīra teātra garu un uztur ironisku distanci. Cēzara opozīcija ir gados jauni cilvēki, tādi "izsalkušie lauvēni", kam rokas niez tikt pie lielāka varas kumosa. Pozitīvo varoņu te nav.

Līdzīgu fragmentāru pasauli un dūmu vāku virs galvas Roberts Sturua un Mirians Švelidze piedāvā arī Telavi Važas Pšavelas Drāmas teātrī iestudētajā Heinriha fon Kleista Saplēstajā krūzē, tomēr šīs izrādes iedarbības spēks ir krietni vājāks. Lai gan Sturua nosaukts par iestudējuma vadītāju, tam ir arī otrs režisors Nikolozs Haine-Svelidze, un gadījās dzirdēt apgalvojumu, ka tieši viņš pamatā vadījis mēģinājumus. Lai nu kā, Telavi trupas izrāde atstāja drīzāk juceklīgu iespaidu, un atbildēt, ko mākslinieki grib pateikt, ir pagrūti.

Kino klasikas maģija

Līdzīgi kā latviešu teātrī, arī gruzīni labprāt iestudē darbus, kuru pirmavoti meklējami kino. Batumi Iļjas Čavčavadzes Drāmas teātra iestudētajos Ingmara Bergmana Kliedzienos un čukstos redzam ar vēzi slimu sievieti un viņas māsas. Latviešu teātra pēdējo mēnešu neapstrīdamā aktualitāte – slimība, arī vēzis, un nāve (izrādes Prāts, Oskars un Rozā dāma, Ceļā uz mājām) – izrādās arī gruzīnu teātra šodienas tēma, bet pati izrāde gan ir tikai korekta sižeta risinājuma līmenī.

Daudz krāsaināk kino pasaules pārnesums uz skatuves notiek Kutaisi Lado Meshišvili Drāmas teātra izrādēSome Like It Hot, kas pie mums acīmredzot joprojām jātulko kā padomju kinonomā – Džezā tikai meitenes. Billija Vaildera komēdija ar pārģērbšanos ir klasisks komercgabals, un tā iekļaušanu festivāla oficiālajā programmā kolēģi no citām valstīm principiāli ignorēja, jo paralēli tika spēlētas divas citas izrādes, taču tikšanās ar Kutaisi aktieriem sagādāja daudz prieka. Rūpīgi nostrādātais iestudējums bija pulcējis pilnu zāli, lai arī sākās deviņos vakarā un finišēja ap pusnakti. Dāvids Roinišvili un Zviads Svanadze ir lieliski komēdijas aktieri, un, kaut arī izrādes temporitms sākumā likās smagnējs, kopumā tā atstāja labu iespaidu, turklāt pārģērbšanās ainas bija atrisinātas labas gaumes robežās un bez vismazākās ākstīšanās.

Vairākas izrādes festivālā uzrādīja tendenci, ka izrādes vilcējspēks ir nevis režija, bet spoži aktierdarbi. Tā gadījās ar Vaso Abašidzes teātra Mēdeju, kurā izcila bija Buba Gogorišvili, kā arī Royal District Theatreiestudējumu Kalpones, kurā Žana Ženē luga bija interpretēta teju reālpsiholoģiski, taču Natas Murvanidzes, Nino Kasradzes un Bajas Dvališvili sniegums bija augstākās raudzes – ārkārtīgi intensīvs, koncentrēts un ne mirkli neieslīga pārliekā eksaltācijā.

Neveiklības, nevis šausmu sajūta

Vēl viens nozīmīgs tēmu loks ir vēstures un mūsdienu Gruzijas izpratne. Te gadījās arī pa kuriozam, piemēram, bezgala butaforiskā Nodara Dumbadzes Valsts jaunatnes teātra izrāde Baši-Ačuki, kurā attēlota gruzīnu cīņa ar persiešiem. Teātris to kritiķiem pasniedza kā multimediālu izrādi, kas izpaudās kā animācijas demonstrējums uz lielā ekrāna, kamēr priekšplānā arhaiskos tautastērpos tērpušies aktieri visvecišķākā teātra stilistikā atveidoja patriotisko sižetu. Šis pats teātris, noteikti pretendējot uz dalību festivālos, iestudējis arī izrādi 1945. Nikoloza Sabašvili iestudējumā darbība sākas jau pirms izrādes, jo skatītājus uzved bēniņu stāvā, kur ārpusē aiz stikla sienām pastaigājas karavīri; zālē ielaiž pa pieciem skatītājiem, spīdinot acīs lukturus. Etīžu virknē – tajās minimāli izmantota vācu valoda un jidišs – redzam mazu puisīti, kurš vēlāk kļūst par Hitleru.

Izrādes veidotāji mūs mēģina pārliecināt, ka Hitlers kļūst par Hitleru tikai tāpēc, ka viņa māte krāpj vīru dzērāju ar kaimiņu – ebreju maiznieku –, bet kaimiņa meita vijolniece apprec ebreju jaunekli, nevis Ādolfu. Tad nu viņš sakropļo maiznieku, nošauj sāncensi, izvaro jauno meiteni un atriebjas visiem citiem ebrejiem. Pēc ieceres satricinošākā epizode veidota, šaurajā telpā starp skatītājiem sadzenot apmēram desmit meitenes nosmērētu seju, skatuves priekšā aizklājot zilu drānu un palaižot dūmus. Klaustrofobiskajā vidē tieši blakus skatītājiem meitenes kliedzot tēlo, ka mirst gāzes kamerā. Taču šausmu sajūtu šis efekts īsti neradīja. Neveiklību gan.

Mūsdienas festivālā ienāca gan ar Krievijas okupēto teritoriju ikdienas attēlojumu Batumi teātra kamerizrādēBondo nakts, gan Sandro Ahmeteli teātra izrādi 2+2=2 brazīliešu režisora Rodrigo Fišera interpretācijā. Pēc šīs izrādes kritiķu vidū izvērsās karsta diskusija, vai tas vispār ir teātris, kaut gan tas bija ļoti raksturīgs visu postdramatiskā teātra elementu apkopojums precīzi pēc Hansa Tīsa Lēmaņa priekšrakstiem. Irdenā izrādes struktūra un skaidra vēstījuma trūkums daļā kolēģu izraisīja aktīvu nepatiku. Teikt, ka izrāde būtu izcila, būtu pārspīlēti, tomēr klātesošo gruzīnu jauniešu reakcija liecināja, ka šādas izrādes par mūsdienu cilvēkiem, viņu attiecībām un identitātes krīzēm (kāds puisis izrādē bija tērpies kleitā un beigās paziņoja, ka grib būt kaķis) raisa atsaucību, lai cik naivs būtu to saturs.

Divpadsmit izrāžu četrās dienās plus Tomasa Ostermeiera Tautas ienaidnieks Berlīnes teātra Schaubühnetrupas izpildījumā bija liela slodze, taču vērtīga pieredze. Gruzīnu teātris nav perfekts, toties dzīvelīgs gan. 


www.diena.lv

© 2022 All Rights Reserved